Эрика Джеймс «Grejs»
белый сепиа серый

Читать онлайн «Grejs»

Автор Эрика Джеймс

E L Džeimsa

Grejs. No angļu valodas tulkojusi Eva Stankēviča

Šī grāmata veltīta lasītājiem, kas lūdza… un lūdza… un lūdza… un turpināja to lūgt.

Pateicos par visu, ko manā labā paveicāt.

Jūsu dēļ mana pasaule ir vienmēr lieliska.

PATEICĪBAS

Pateicos Enai Mesitai par norādījumiem, labestību un ticību man. Būšu viņai mūžīgi parādā par dāsni veltīto laiku un nemitīgajiem pūliņiem atraisīt manu tekstu mezglus.

Paldies Tonijam Čiriko un Raselam Pero, kas vienmēr mani sargājuši, kā arī lieliskajiem redaktoriem un māksliniekiem, kas palīdzēja radīt šo grāmatu: Eimijai Brosijai, Lidijai Beklerei, Ketrīnai Huriganai, Endijam Hjū, Klaudijai Martinesai un Meganai Vilsonei.

Pateicos Nīlam Lenardam par mīlestību, atbalstu un padomiem. Viņš ir vienīgais, kurš spēj panākt, lai es patiesi un sirsnīgi smietos.

Paldies Valērijai Hoskinsai, manai aģentei. Bez viņas palīdzības es vēl joprojām strādātu televīzijā. Paldies par visu. Ketlīna Blandino, Ruta Klempeta, Belinda Vilisa: pateicos par melnraksta izlasīšanu.

“Zudušās meitenes”: paldies par vērtīgo draudzību un terapiju.

Pateicos “Bunkura dāmām” par mūžīgajām asprātībām, viedumu, atbalstu un draudzību.

Paldies “FP” dāmām par palīdzību, meklējot amerikāņu izteicienus.

Pīter Brenston, paldies par palīdzību, meklējot informāciju par terapiju, kas vērsta uz risinājumiem.

Braien Bruneti, pateicos, ka pastāstīji par helikoptera vadīšanu.

Paldies profesorei Donai Karuzi par palīdzību, izpētot ASV augstākās izglītības sistēmu.

Pateicos profesoram Krisam Kolonsam par padomiem saistībā ar augsnes pētniecību.

Doktore Reina Sladera, paldies par padomiem attiecībā uz garīgo veselību.

Visbeidzot pateicos saviem bērniem. Mīlu jūs vairāk, nekā iespējams paust vārdos. Jūs dāvājat prieku man un visiem apkārtējiem. Esat skaisti, amizanti, gudri, sirsnīgi jaunekļi, un es ar jums ļoti lepojos.

PIRMDIENA, 2011. GADA 9. MAIJS

Man ir trīs mašīnas. Tās strauji brauc pa grīdu. Ļoti strauji. Viena ir sarkana. Otra zaļa. Trešā dzeltena. Man vislabāk patīk zaļā. Arī mammai patīk mašīnas. Man patīk, kad mamma rotaļājas ar mani un mašīnām.

Sarkanā ir labākā viņai. Šodien viņa sēž uz dīvāna un vēro sienu. Zaļā mašīna ietriecas paklājā. Tai seko sarkanā mašīna. Un dzeltenā. Bums! Bet mamma neredz. Es atkārtoju. Bums! Bet mamma neredz. Es mērķēju ar zaļo mašīnu viņai kājās. Bet zaļā mašīna pabrauc zem dīvāna. Nevaru to aizsniegt. Mana plauksta ir pārāk liela. Mamma neredz. Gribu zaļo mašīnu. Bet mamma sēž uz dīvāna un vēro sienu. Mammu, mašīna! Viņa mani nedzird. Mammu! Es parauju viņu aiz rokas. Viņa atguļas un aizver acis. “Ne tagad, tārpiņ. Ne tagad,” viņa saka. Zaļā mašīna vēl joprojām ir zem dīvāna. Tā vienmēr ir zem dīvāna. Es to redzu. Bet nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir pūkaina. To klāj pelēka pūka un netīrumi. Gribu to atgūt. Bet nevaru aizsniegt. Nekad nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir zudusi. Zudusi. Un es nekad vairs ar to nerotaļāšos.

Es atveru acis, un sapnis pagaist agrīnajā rīta gaismā. Kas tas bija? Es cenšos notvert fragmentus, kas attālinās, bet nevienu no tiem nenoķeru.

Книгогид использует cookie-файлы для того, чтобы сделать вашу работу с сайтом ещё более комфортной. Если Вы продолжаете пользоваться нашим сайтом, вы соглашаетесь на применение файлов cookie.