Читать онлайн «Greja piecdesmit nokrāsas»
Автор Эрика Джеймс
E L Džeimsa
Greja piecdesmit nokrāsas. No angļu valodas tulkojusi Eva Stankēviča
Veltīts Nīlam, manas pasaules pavēlniekam
PATEICĪBAS
Esmu pateicību parādā šiem cilvēkiem par sniegto palīdzību un atbalstu:
– savam vīram Nīlam, kurš piecieta manu apsēstību, vadīja saimniecību un pirmais rediģēja manuskriptu;
– savai priekšniecei Lizai, kura neiebilda, kad es veltīju visu pagājušo gadu šim neprātam;
– CCL. Nekad nestāstīšu, kāpēc, bet pateicos;
– paldies draudzenēm par neizsīkstošo atbalstu;
– SR, vēlreiz pateicos par noderīgajiem padomiem un to, ka uzdrīkstējies būt pirmais;
– Sjū Malonei – paldies, ka palīdzēji;
– Amandai un visiem no
1. NODAĻA
Es saniknota raucu pieri, aplūkodama sevi spogulī. Mani sasodītie mati nepavisam negrib uzvesties, kā pienākas, un es dusmojos uz Ketrīnu Kevanu, kurai nav trūcis nekaunības saslimt un pakļaut mani šīm mokām. Man vajadzētu mācīties eksāmeniem, kuri notiks jau nākamajā nedēļā, bet esmu spiesta tērēt dārgo laiku matu pakļaušanai. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Vairākas reizes atkārtojusi šo mantru, es vēlreiz mēģinu savaldīt savas krēpes. Es izmisumā paceļu acis pret griestiem, uzmetu vēl pēdējo skatienu spogulī bālajai meitenei ar brūniem matiem un zilām acīm, kas ir pārāk lielas manai sejai, un padodos. Vienīgā iespēja ir sasiet nepakļāvīgos matus zirgastē un cerēt, ka izskatos vismaz ciešami.
Keita ir mana dzīvokļa biedrene, un izvēlējusies tieši šo dienu, lai kļūtu par gripas upuri. Šī iemesla pēc viņa nevarēs doties uz sarunāto tikšanos ar kādu ļoti ietekmīgu biznesa haizivi, par kuru es nekad nebiju dzirdējusi, bet kurš piekritis sniegt interviju universitātes avīzei. Tāpēc man ir piešķirts gods kļūt par brīvprātīgo. Man jāmācās pēdējiem eksāmeniem un jāuzraksta eseja, un pēcpusdienā man vajadzētu veikt arī savus darba pienākumus, tomēr šo dienu es pavadīšu, mērojot simt sešdesmit piecas jūdzes tālu ceļu līdz Sietlas centram un tiekoties ar noslēpumaino vīrieti, kuram pieder kompānija
Keita ir saritinājusies uz dīvāna dzīvojamā istabā.
– Ana, man tiešām ļoti žēl. Pagāja deviņi mēneši, līdz man izdevās sarunāt šo tikšanos. Būs nepieciešami vēl seši, lai to pārceltu, un tobrīd mēs abas jau būsim beigušas augstskolu. Es esmu redaktore un nevaru vienkārši atmest visam ar roku. Lūdzu! – Keita čerkstošā balsī apelē pie manas sirdsapziņas. Kā viņai tas izdodas? Pat slima būdama, viņa izskatās trausla un pievilcīga. Gaiši rudie mati ir gludi un kārtīgi, zaļās acis spoži mirdz, kaut gan šobrīd tās ir apsārtušas un mitras. Es cenšos aizgaiņāt piepešo līdzjūtības uzplūdu.
– Protams, es aiziešu tavā vietā, Keita. Tev jāiet gulēt. Varbūt vēlies kādu
